–Rīgas būvniecības zelta laikmetā, 19. gs. vidū, aiz viduslaiku pilsētas nocietinājumu mūriem strauji sāka veidoties jaunas apbūves teritorijas, ko šodien jau saucam par Rīgas vēsturisko centru – pasaules kultūras mantojuma vietu. Te 1876. gadā uzcēla lieltirgotāju PFĀBU dzimtas ēku. Eklektisma stilā to projektēja no Berlīnes ataicinātie arhitekti V. Bekmanis /1832-1902/ un H. Ende /1829-1907/, kuri iedvesmojās no itāļu renesanses Florencē. Grandiozā mūra ēka ar skaisto terasi un plašo dārzu tam laikam bija unikāla, no visas apkārtnes spilgti saredzama celtne. Ziemeļnieciskajai Latvijai katrs saules stars ir zelta vērts. Un vācu arhitekti prata likt lietā gruntsgabala lielisko novietojumu, ievilinot siltos saules starus mājas iekštelpās un ļaujot tiem rotaļāties ar krāšņajiem griestu rotājumiem un ornamentu joslām, zaigot vitrāžās un lustrās. Rīta un vakara saules stari izceļ ēkas skaistās arhitektūras līnijas, gaismēnas padara dzīvus rotājumus, ciļņus un skulptūras. No vāczemes pieaicināja arī jauno tēlnieku A. Folku /1851-1926/. Tieši viņa māksla neļauj aizmirst ēkas pirmos saimniekus. Virs parādes durvju arkas graciozi iekārtojušās divas alegoriskas meitenes, viena tur rokā liesmas atribūtu, otrai līdzās vērpjamais ratiņš ar linu grīsli – Pfābu bagātības pamatu. Balkonā abi vairoga turētāji – lauvas – apliecina ģimenes lepno pašapziņu. Vestfāliete sienas nišā – antīkās statujas terakota kopija – ir mājas pavarda  sargātāja. 19. gs. 20. gados Pfābi zaudēja ienesīgo Krievijas tirgu, turība gāja mazumā, lielais, prezentācijām domātais nams sagrāva saimnieka veselību. Pēc 52 tur nodzīvotiem gadiem dzimta bija spiesta šķirties no greznā savrupnama.

 

Latvijā nekad nav kronēts karaļpāris, bet nekronētais noteikti ir Emīlija un Antons Benjamiņi. Viņi 1928. gadā nopirka Pfābu pili, aizsākot visleģendārāko šā nama vēstures lappusi. Būdami vienkārši avīzes reportieri, viņi saprata cariskās Krievijas vienas kapeikas spēku. Benjamiņi 1911. gadā izveidoja vispieprasītāko ikdienas laikrakstu ,,Jaunākās Ziņas” 90000 eksemplāru tirāžā par vienu kapeiku gabalā. Aizsākot savu ātro ceļu pretī miljoniem, 1924. gadā iznāca arī ģimenes žurnāls ,,Atpūta” 60 līdz 80 tūkstošu eksemplāru tirāžā. Šo žurnālu vēl mūsdienās varam uzskatīt par izcilu, interesantu un saturā nepārspētu. Un tā jaunie Latvijas preses magnāti savā greznajā mājā izveidoja neapšaubāmi ietekmīgāko salonu Rīgā. Tā greznās durvis vērās tikai izredzētajiem – diplomātiem, ministriem, deputātiem, slavenībām.

Veiklie diplomāti zināja, ka nepietiek tikai ar akreditāciju Valsts prezidenta pilī, tāda jāsaņem arī Benjamiņu pilī, lai nodrošinātu vispopulārākā laikraksta labvēlību saviem uzdevumiem. Laikraksta redaktori spēja radīt ministru kabinetu krīzes, izvēlēties jaunus ministrus un sadalīt ietekmīgās direktoru vietas. Valsts prezidents bija neprecējies, tātad ,,pirmās dāmas” mūsu valstī nebija. Neaizņemtajā vietā drošu prātu un bez liekas kautrības stājās Benjamiņa kundze. Viņai patika atzinība un pagodinājumi, viņa vēlējās spīdēt sabiedrībā. Rīgā pastāvēja nerakstīts likums, nevis leģenda, ka pirmais koncerts ikvienam jaunam māksliniekam, kurš gribēja tikt tālāk karjerā, jāsniedz Benjamiņu salonā. Mājas saimnieki ieviesa iekštelpu pārmaiņas neorenesanses stilā celtajā ēkā. Pieaicināja izcilākos 20. gs. 30. gadu Latvijas arhitektus, vitrāžistus un gleznotājus, kuri ēkai piešķīra sava laikmeta vaibstus. Iegādājās mājas krāšņāko vērtību – lielāko Venēcijas lustru visā Baltijā. Zīda tapetes, labākais flīģelis Rīgā, gobelēni, kristāls, sudrabs, rozes ziemā... te visam bija jābūt nepārspējamam.

 

 

 Benjamiņa namu 1940. gadā nacionalizēja. No 1945. gada te sāka darboties Rakstnieku, komponistu un mākslinieku savienība. Sākotnēji radošās savienības bija spēcīgi pakļautas staļiniskajai ideoloģijai, bet tajās veidojās iekšēji klusa opozīcija režīmam. Kā skaists apliecinājums tam, ka ar izdomu un labu ideju var caursist pat Staļina režīma mūri, nāca 1965. gada Rakstnieku kongress. Centrālkomiteja jau bija izplānojusi sev atbilstīgu savienības vadītāju, kuru oficiāli izvirza no valdes locekļiem. Opozīcijas vairākums valdē neievēlēja nevienu no komitejas ieteiktajiem kandidātiem. Pirmoreiz valdošā amatā nebija tās izvēlēts biedrs, tā bija vēsturiska sensācija. Aizsākās mazā piliena lielā spēka laikmets. Kad viena brīva doma rada otru un pārvēršas jūrā. 1965. gadā Rakstnieku savienība iedibināja jaunu tradīciju – Dzejas dienas. Sākās literatūras gājiens tautā, mākslas ietekme sabiedrībā sasniedza augstāko kulmināciju, radošos cilvēkus godāja un mīlēja, grāmatas, iespiestas lielās tirāžās, lasīja. Labas dzejas grāmatas sasniedza 33 000 lielu tirāžu, proza 130 000. Literārie sarīkojumi, koncerti, izstādes – cilvēki alka saredzēt, saklausīt patiesību. 1987. gadā te sanāca Baltijas valstu Latvijas, Lietuvas un, Igaunijas tautas frontes vadītāji, aizsākās dziesmotā revolūcija. 1991. gada barikāžu dienas bija kā īpašs tautas un radošo savienību mīlestības un ticības apliecinājums. Kāds zemnieks bija atvedis nokautu cūku, uz terases to dalīja, rakstnieces vārīja zupu un ēdināja Latvijas aizstāvjus. Visu dienu un nakti nama durvis bija vaļā Rīgas sargiem. Tie bija nepieredzēti laimes brīži ar asarām acīs gan vīriešiem, gan sievietēm. Vēsture.

 

 

Krišjāņa Barona ielas 12. nams jau kā viesnīca ,,EUROPA ROYLE” savas durvis vēra 2006. gadā. Iepriekš veicot nopietnu piebūves un rekonstrukcijas darbu, lai savrupnamu ar īpatnējo vēsturi un iedibināto unikālo plānojumu izveidotu kā funkcionālu, ērtu viesnīcu ar 60 numuriņiem. Jo ne tikai pati ēka, bet arī tās septiņas telpas atzītas par valsts nozīmes kultūra pieminekļiem. Tāpēc bez pārmaiņām saglabāts ēkas ārējais izskats un Benjamiņu nama reprezentācijas telpu grupa, kur iekārtots restorāns – bārs “Benjamiņš”. Joprojām majestātiskās telpas pilsētas centrā kā tikšanās vietu iecienījuši valstu prezidenti, vēstnieki, ministri, deputāti. Vēsturiskā pārmantojamība greznajā savrupnamā turpinās. Veidojas aktīva un atraktīva nama saviesīgā dzīve. Korporatīvie pasākumi, Jāņu ielīgošana viesnīcas viesiem, džeza koncerti vasaras terasē, svinīgas kāzas, dzimšanas dienu svinības, Ziemassvētku mākslas saloni. Bieži dzirdētais teikums: ,,Es te pirmo reizi” ir patiess, jo līdz šim laikam namā viesojās tikai īpaši aicināti viesi, bet tagad viesnīca ,,EUROPA ROYLE” priecājas par katru apmeklētāju, dodot iespēju jūsmot par vēsturiskās elpas klātesamību un no sirds novēlot skaistajā un vēsturiskajā ēkā jauki pavadīt laiku.